Pienācis laiks pamest valsti, kura attaisnoja un pārspēja visas mūsu cerības. Uz lidostu devāmies paši saviem spēkiem, pa to pašu garlaicīgo un rosīgo šoseju, kuru Andrejs tā gribēja apskatīties sākumā.
Nu ko, viņa sapnis piepildījās. Pa ceļam mēs redzējām golfa laukumu, nemaz ne tik mazu, kā varētu iedomāties, ņemot vērā salas akmeņainību.
Akmeņu piramīda fonā – norvēģu dāvana par piemiņu pirmajam Islandes apmetņniekam, kurš cēlies, saprotams, no kurienes
Tā pati tuvplānā
Elektrostacija gādīgi izrotāta ar puķupodiem
Uzvārījām tēju specbūdā-patvērumā no viesuļvētras
Pirmo reizi tādu redzam
Un galvenais – kur? Tur, kur tā nafig nevienam nav vajadzīga, nost no šosejas, kur mēs nogriezāmies intereses pēc.
Pa ceļam iebraucām amizantā ostas pilsētiņā.
Pat ietves te ir ideālas
Atvadoties es apēdu savu pēdējo hlolla bataru, kas nejauši pagadījās Njardvīkā (pilsētā pirms Keflavīkas, kas saplūst ar pēdējo).
Riteņus mēs pakojām diezgan ilgi, pēc tam nesām tos uz speciālu vietu supernegabarīta bagāžas nodošanai (atšķirībā no vienkārši negabarīta)
Atkritumu maisu tik tikko pietika, lai gan Reikjavīkā tos pirkām par bargu naudu.
Tagad vēl arī uz Grenlandi gribas
Andrejs brīnumainā kārtā nodeva valūtas pārpalikumus, ārā taču nakts
Citādi nāktos mest te iekšā
Aizlidojām bez piedzīvojumiem, riteņus lietuvieši gan uzmeta tieši uz bagāžas konveijera, nepatīkami. Mūs sagaidīja mans tētis, aizbraucām ar komfortu.
Ko vēl var pateikt par mūsu ceļojumu tādu, ko jūs vēl nebūtu izlasījuši?
Vispārīgas frāzes un štampi, kas patiesībā pauž emocijas, nevis lietas būtību: bet tādu manā stāstā bija atliku likām.
Vai man patika Islandē? Es idealizēju skandināvus, taču labāk ticēt tam, ka pasaule sākotnēji ir laba un ka ir paraugi, kam līdzināties, nevis pretējam. Islandē ir gan aizraujoši, gan iedvesmojoši, gan pozitīvi. Tomēr tas viss ir meli, kamēr nepadzīvosi tur pats un nesapratīsi, kas un kā.
Kas no mūsu vizītes patika visvairāk? Jūs zināt atbildi. Vētra nebija salīdzināma ne ar ko. Pirms pieciem gadiem es rakstīju, ka esmu provinciālis un neesmu lietas kursā par to, kā iekārtota pasaule, bet tagad jau varu teikt, ka esmu daudz ko redzējis, un īpaši daudz sajutis. Vētra nebija salīdzināma ne ar ko.
Vai tur tiešām ir tik skaisti un tiešām tik slikts laiks, kā runā? Jā, jā un vēlreiz jā. Viens ar otru tieši sacenšas spēkā, mums laikapstākļi izvirzījās vadībā, bet tas jau – kā kauliņi kritīs.
Saprast, kas tas vispār bija un kā mūsu ceļojums ir jāuztver, man līdz šim nav izdevies. Vai tas bija grūti vai viegli, svarīgi vai nē, vai pārāk hardcore, vai arī varētu vēlreiz tā aizbraukt – nevaru aptvert, pārāk tas viss spēka un neparastuma ziņā izceļas no ikdienas dzīves iespaidiem.
Principā izbrauciens uz Vjetnamu bija savā ziņā tikpat nesaprotams brīnums, taču toreiz es vēl kaut kā nevarēju aptvert visa notiekošā dīvainību un neparastumu.
Esmu ļoti priecīgs, ka man izdevās pašam saplānot un īstenot tādu braucienu: tātad tagad man pieredzes ir pietiekami. Izdevās visu noorganizēt, pat neskatoties uz manām milzīgajām uzmanības koncentrēšanās problēmām. Interesanti, ka kilometrāžu es paredzēju pareizi, un maršruts bija pilnīgi izdevies, bet manas galvenās bažas – ka pievils tehnika, arīdzan apstiprinājās. Patīkami, ka mēs pilnībā iekļāvāmies plānā, paņēmām vienu rezerves dienu, un vēl viena lieka palika Reikjavīkai.
Visu laiku domāju, par ko te lai pafilozofē uz atvadām, ja jau vieta palikusi, un te – atklāsme. Kā gan izlaist vismīļāko jautājumu: dzīves jēga, jo īpaši tāpēc, ka es par to esmu vairāk vai mazāk permanenti nodarbināts (kā daudzi), kaut arī sen jau visu esmu sapratis.
Nezinu, vai jau rakstīju par to, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Esmu ateists, un tāpēc lielākoties šim jautājumam man nav jēgas. Atbildes uz to vienmēr ir no skaistu filozofisku spriedelējumu sērijas, kas izklausās patīkami un dažkārt liek jūsu smadzenēm mokoši strādāt, bet šī darba rezultāts labākajā gadījumā ir apšaubāms. Tomēr arī es neatturēšos no spekulācijām par šo tēmu.
Lūk, pazīstamais blogeris Avraams Boļeslavs Pokojs te mūždien aicina risināt cilvēces attīstības un progresa virsuzdevumus, bet visus pārējos dzīvesveidus parasti izsmej. Protams, man viņa pozīcija ļoti patīk, tā nu esmu audzināts (cieņā pret civilizācijas progresu), turklāt viņš lieliski raksta. Bet vai viņš iedomājas par to, kādu mazvērtības kompleksu un pašnoniecinošas tendences viņš attīsta cilvēkos, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar nodarboties ar tādiem virsuzdevumiem (un tādu kopumā ir vairākums, mani ieskaitot)?
Vēl viena modīga tēma kandidātiem uz dzīves jēgu – pašaktualizācija. Izklausās sarežģīti, bet patiesībā nozīmē tikai to, ka dari to, kas padodas un gribas, cik vien labi un daudz iespējams. Tas manī raisa vēl lielākas simpātijas, jo īpaši tāpēc, ka atbilst tam, ko es zinu par cilvēka bioloģisko dabu (visiem lasīt Stelazinu). Cilvēkam ir jārisina uzdevumi, un kādi – tas nemaz nav tik svarīgi. Galvenais, lai nebūtu pārāk sarežģīti un nebūtu pārāk vienkārši, bet gan tādi, kas ir viņam pa spēkam, tomēr tikko, tikko. Ja uzdevumu nav, vai tie šķiet nevajadzīgi un nesvarīgi, tie ir jāizdomā pašam.
Cits variants – tas ir visu sugu mistiķu bieži cilātais atbrīvošanās jautājums no jebkādām vēlmēm. Taču es ar nelielu skepsi izturos pret budistu tēmu par atbrīvošanos no vēlmēm. Tas ir, lieta jau laba, bet, visticamāk, nonāk pretrunā ar cilvēka bioloģisko dabu, tātad ir nesasniedzama. Tas gan netraucē uz šādu mērķi tiekties – tamdēļ jau tas ir ideāls. Turklāt milzīgs āķis ir tajā, kā vispār kaut ko darīt, ja patiesībā neko nevēlies. Esmu pārliecināts, ka budisti, lai arī ne paši augstākā līmeņa teorētiķi, atrastu man ko atbildēt, bet mistiķu atbildes manai pa pusei tomēr dabaszinātniskajai dūšai vienmēr izklausās pārāk miglaini vai nepārliecinoši. Daudz manu domu šajā sakarā, un vispār skeptiķa un materiālista idejas par budismu, ir izklāstītas šajā rakstā, iesaku, interesants.
https://blogs.scientificamerican.com/cross-check/2011/12/02/why-i-dont-dig-buddhism/
Īpaši svarīga ir doma “garīgums nozīmē pieņemt pasauli, nevis izvairīties no tās”, kura tieši ir izskanējusi arī rindkopās augstāk. Man, protams, ņūeidžeri paziņos, ka dihotomija ir aplama un ka “tā ir vai-vai domāšana”, bet mūs, tehniķus, ar to nepaņemsi.
To lietu darīšanas doktrīnas ietvaros, kas man ir interesantas, bet vienlaikus pa spēkam, mans ģenerālplāns doties uz divām jaunām valstīm gadā tiks īstenots tik ilgi, kamēr vien būšu dzīvs un rīcībspējīgs. Rakstīt par visu neapsolu, bet kas to lai zina. Interesanti, ka blogā parasti izdodas pastāstīt par sportiska virziena izbraucieniem, turpretim mans vismīļākais ceļojums no visiem, kas veikti apzinīgā vecumā – uz Amsterdamu un Londonu, ir palicis aiz borta.
Un vispār, visiem vajag ceļot. Protams, cilvēkus saprast var: mūsu apstākļos bieži vien lietas stāv tā: vai nu vairāk vai mazāk pilnvērtīga dzīve ikdienā, vai arī aizjūras valstis. Tā, lai izdotos gan viens, gan otrs, tik reti gadās. Tādu iemeslu dēļ, kurus te nav jēgas izklāstīt (kāpēc nav jēgas izklāstīt, rekursīvi izklāstīt arī nav jēgas) , jūs zināt, ko es izvēlējos. Pilnīgi pieļauju, ka tas var mainīties, bet iespējamība ir neliela.
Uz šīs optimistiskās nots ir pienācis laiks pabeigt rakstu sēriju par Islandi. Neskatoties uz visu iepriekš minēto, atgādināšu jums savus šobrīd iecienītos mistiskos truismus (kas aizgūti no The Power Of Now) vēl reizi: laime – tā nav kaut kur tur, uz ko jātiecas, laime – tā ir šeit un tagad, šajā dotajā brīdī. Ja jums, piemēram, šķiet, ka es te, lūk, ceļoju, bet jums nav iespējas – neaizmirstiet, ka tas pats šķiet man attiecībā uz citiem cilvēkiem – viņi te, redz, dara kaut ko, bet man nav iespējas, taču visas šīs vēlmes stāsta muļķības: “ja tev kaut kā nebūs, tu būsi nelaimīgs”.
Tāpēc pat tad, ja laimes nav mirklī “tagad”, tas nav briesmīgi, un domāt par to nevajag, domu cilpas ir jāpārtrauc uzreiz, jo jēgas no tām tāpat nav. Bet dzīvot šajā mirklī, gluži otrādi, vajag, darīt to, ko dari tagad, maksimāli spēcīgi, pilnīgi un apzināti.