Lūk, pienācis laiks pamest valsti, kas attaisnoja un pārsniedza visas mūsu cerības. Uz lidostu mēs devāmies saviem spēkiem, pa to pašu garlaicīgo un dzīvīgo šoseju, kuru Andrejs tik ļoti gribēja redzēt sākumā.
Nu ko, viņa sapnis piepildījās. Pa ceļam mēs redzējām golfa laukumu — ne tik mazu, kā varētu iedomāties, ņemot vērā salas akmeņainumu.
Akmeņu piramīda fonā – norvēģu dāvana piemiņai par pirmo Īslandes kolonistu, kurš nācis, saprotams, no kurienes
Tā pati tuvplānā
Elektrostacija gādīgi izrotāta ar puķupodiem
Uzvārījām tēju specbūdiņā-patvērumā no orkāna
Pirmo reizi tādu redzam
Un galvenais – kur? Tur, kur tā nafig nevienam nav vajadzīga, nost no šosejas, kur mēs nogriezāmies intereses pēc.
Pa ceļam iebraucām amizantā ostas pilsētiņā.
Pat ietves te ir ideālas
Uz atvadām es apēdu savu pēdējo hlolla batāru, kas gadījuma pēc patrāpījās Njardvīkā (pilsētā pirms Keflavīkas, kas saplūst ar pēdējo).
Riteņus mēs pakojām diezgan ilgi, pēc tam stiepām tos uz speciālu vietu supernegabarīta bagāžas nodošanai (atšķirībā no vienkārši negabarīta)
Atkritumu maisu knapi pietika, lai gan pirkām tos Reikjavīkā par neprātīgu naudu.
Tagad vēl arī uz Grenlandi gribas
Andrejs brīnumainā kārtā nodeva valūtas pārpalikumus, ārā jau nakts
Citādi nāktos mest iekšā šeit
Aizlidojām bez piedzīvojumiem, riteņus gan lietuvieši nometa tieši uz bagāžas konveijera, nepatīkami. Sagaidīja mūs mans tētis, aizbraucām ar komfortu.
Ko lai par mūsu ceļojumu pasaka tādu, ko jūs vēl nebūtu izlasījuši?
Vispārīgas frāzes un štampi, kas patiesībā pauž emocijas, nevis lietas būtību: bet tādu manā stāstā pietika ar uzviju.
Vai man patika Īslandē? Es idealizēju skandināvus, taču labāk ticēt tam, ka pasaule jau sākotnēji ir laba un ir paraugi, kam sekot, nekā pretējam. Īslandē ir gan aizraujoši, gan iedvesmojoši, gan pozitīvi. Tomēr tas viss ir meli, kamēr nepadzīvosi tur pats un nesapratīsi, kas ir kas.
Kas no mūsu vizītes patika visvairāk? Jūs zināt atbildi. Vētra nebija salīdzināma ne ar ko. Pirms pieciem gadiem rakstīju, ka esmu provinciālis un neesmu lietas kursā par to, kā pasaule iekārtota, taču tagad jau varu teikt, ka esmu šo to pieredzējis un jo īpaši daudz sajutis. Vētra nebija salīdzināma ne ar ko.
Vai tur tiešām ir tik skaisti un tiešām tik slikts laiks, kā runā? Jā, jā un vēlreiz jā. Viens ar otru kā reiz sacenšas spēkā, mūsu gadījumā laiks izvirzījās vadībā, bet tas jau ir tā, kā kauliņi kritīs.
Saprast, kas tas vispār bija, un kā mūsu ceļojums ir jāuztver, man vēl joprojām neizdodas. Vai tas bija grūti vai viegli, svarīgi vai nē, pārāk hardkorīgi vai varbūt varētu vēlreiz tā aizbraukt – nespēju aptvert, pārāk stipri un neparasti tas viss izceļas uz ierindas dzīves iespaidu fona.
Principā, izbrauciens uz Vjetnamu kaut kādā mērā bija tieši tāds pats nesaprotams brīnums, bet toreiz es vēl kaut kā nevarēju apjaust visu notiekošā dīvainību un neparastumu.
Esmu ļoti priecīgs, ka man pašam izdevās ieplānot un īstenot šādu braucienu: tātad tagad man pieredzes ir gana. Izdevās visu noorganizēt, pat par spīti manām milzīgajām problēmām ar uzmanības koncentrēšanu. Interesanti, ka kilometrāžu es pareģoju pareizi, un maršruts bija tīri veiksmīgs, bet manas galvenās bažas – ka pievils tehnika, arīdzan apstiprinājās. Patīkami, ka mēs pilnībā iekļāvāmies plānā, paņēmām vienu rezerves dienu, un vēl viena lieka palika Reikjavīkai.
Visu laiku domāju, par ko te lai pafilozofē uz atvadām, ja reiz vieta atlikusi, un tad pēkšņi pielēca. Kā gan izlaist pašu mīļāko jautājumu: dzīves jēgu, jo vairāk tāpēc, ka es par to esmu vairāk vai mazāk pastāvīgi noraizējies (kā jau daudzi), lai gan sen jau visu esmu sapratis.
Nezinu, vai jau rakstīju par to, bet atkārtot nekad nenāk par ļaunu. Esmu ateists, un tāpēc lielākoties šim jautājumam manās acīs nav jēgas. Atbildes uz to vienmēr ir no skaistu filozofisku prātojumu sērijas, kas skan patīkami, un dažkārt liek jūsu smadzenēm mokoši strādāt, bet šī darba rezultāts labākajā gadījumā ir apšaubāms. Tomēr arī es neatturēšos no spekulācijām par šo tēmu.
Lūk, slavenais blogeris Avraams Boļeslavs Pokojs te mūžīgi aicina risināt cilvēces attīstības un progresa virsuzdevumus, bet visus pārējos dzīvesveidus parasti izsmej. Protams, man viņa pozīcija ļoti patīk, tā nu esmu audzināts (cieņā pret civilizācijas progresu), un arī raksta viņš lieliski. Bet vai viņš domā par to, kādu mazvērtības kompleksu un pašnoniecināšanās tendences viņš attīsta cilvēkos, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar nodarboties ar šādiem virsuzdevumiem (un to, vispār ņemot, ir vairums, ieskaitot mani)?
Vēl viena modīga tēma par kandidātiem uz dzīves jēgu – pašaktualizācija. Skan sarežģīti, bet patiesībā nozīmē tikai vienu: darīt to, kas padodas un ko gribas, cik vien labi un daudz iespējams. Tas man izraisa vēl lielākas simpātijas, jo vairāk tāpēc, ka atbilst tam, ko es zinu par cilvēka bioloģisko dabu (visiem lasīt Stelazīnu). Cilvēkam ir jārisina uzdevumi, un kādi – tas nemaz nav tik svarīgi. Galvenais, lai nebūtu ne pārāk sarežģīti, ne pārāk vienkārši, bet tādi, lai būtu pa spēkam, un tomēr knapi knapi. Ja uzdevumu nav, vai tie šķiet nevajadzīgi un nesvarīgi, tie jāizdomā pašam.
Cits variants – tas ir visu sugu mistiķu bieži muļļātais stāvoklis – atbrīvošanās no vēlmes pēc jebkā. Taču es ar zināmu skepsi izturos pret budistu tēmu par atbrīvošanos no vēlmēm. Respektīvi, lieta jau laba, bet, visticamāk, nonāk pretrunā ar cilvēka bioloģisko dabu, tātad, ir nesasniedzama. Tas gan netraucē uz šādu mērķi tiekties – tamdēļ jau tas ir ideāls. Turklāt milzīgākā aizķeršanās slēpjas tajā, kā kaut ko vispār darīt, ja patiesībā neko nevēlies. Esmu pārliecināts, ka budisti, pat ja viņi nebūtu augstākās raudzes teorētiķi, atrastu man ko atbildēt, bet mistiķu atbildes vienmēr skan pārāk miglaini vai nepārliecinoši manai, kā nekā uz pusi dabaszinātniskajai, dabai. Daudzas manas domas par šo tēmu, un vispār skeptiķa un materiālista idejas par budismu, ir paustas šajā rakstā — iesaku, interesants.
https://blogs.scientificamerican.com/cross-check/2011/12/02/why-i-dont-dig-buddhism/
Īpaši svarīga ir doma “garīgums nozīmē pieņemt pasauli, nevis no tās izvairīties”, kas tieši ir izskanējusi arī augstāk esošajās rindkopās. Man, protams, ņūeidžeri paziņos , ka dihotomija ir aplama, un “tā ir domāšana vai nu-vai”, bet mūs, tehniķus, ar kaut ko tādu necaursitīsi.
To lietu darīšanas doktrīnas ietvaros, kas man ir interesantas un vienlaikus pa spēkam, mans ģenerālplāns doties uz divām jaunām valstīm gadā tiks īstenots tik ilgi, kamēr vien esmu dzīvs un rīcībspējīgs. Rakstīt par visu neapsolu, bet kas to lai zina. Interesanti, ka blogā parasti izdodas pastāstīt par sportiska ievirziena izbraucieniem, bet mans vismīļākais ceļojums no visiem, kas veikti apzinātā vecumā – uz Amsterdamu un Londonu, izrādījās palicis aiz borta.
Un vispār, visiem ir jāceļo. Protams, saprast cilvēkus var: mūsu apstākļos bieži vien lietas stāv tā: vai nu daudzmaz pilnvērtīga dzīve ikdienā, vai nu aizjūru valstis. Lai izdotos gan viens, gan otrs – tā gadās reti. To iemeslu dēļ, kurus šeit iztirzāt nav jēgas (kāpēc nav jēgas iztirzāt, rekursīvi arī nav jēgas iztirzāt) , jūs zināt, ko es izvēlējos. Pilnībā pieļauju, ka tas varētu mainīties, taču varbūtība ir maza.
Uz šīs optimistiskās nots laiks beigt rakstu sēriju par Īslandi. Neskatoties uz visu iepriekš minēto, vēlreiz atgādināšu jums savus šobrīd iecienītos mistiskos truismus (aizgūtus no The Power Of Now): laime – tā nav tur, kaut kur, uz ko ir jātiecas, laime – tā ir šeit un tagad, šajā konkrētajā brīdī. Ja jums, piemēram, šķiet, ka es te ceļoju, bet jums nav iespējas – neaizmirstiet, ka tieši tas pats šķiet man par citiem cilvēkiem – viņi lūk kaut ko dara, bet man nav iespējas, taču visas šīs vēlmes runā muļķības: “ja tev kaut kā nebūs, tu būsi nelaimīgs”.
Tāpēc pat tad, ja laimes nav mirklī “tagad”, nav traki, un domāt par to nevajag, domu cilpas ir jāpārtrauc nekavējoties, jo labuma no tām vienalga nav. Bet dzīvot pašreizējā mirklī, tieši pretēji, vajag, darīt to, ko dari tagad, maksimāli spēcīgi, pilnīgi un apzināti.